bellas, brutas un svelme

...es pat nesaprotu kāpēc šodien man kko gribas te ierakstīt... jocīgums slēpjas apstāklī, ka šī nedēļa ir bijusi tika spraiga, notikumiem un sajūtām pilna, ka gribētos, kaut kripatu izlikt uz āru.. pagaidām šķiet, ka neviena no šīs nedēļas lauskām nespētu atspoguļot visu tās raibumu... Pēc Sabīnes aizbraukšanas dzīvoklis liekās tukšs.. biju jau aizmirsusi kā ir ar latviešiem komunicēt, ballēties un kaut vai nedarīt neko- KOPĀ!... būtībā, es pieļauju,ka valda uzskats, ka nekas īpašs tas nav.. Bet patiesībā IR.. un tas atšķirās.. Sajutu ilgas pēc latviešiem.. jā, tomēr pastāv kopīga mentalitāte, dzīves pieredze, vērtību sistēma un pašrealizācijas veidi... man patīk Latvieši un Latvija.. ..



Sicīlijā es mīlu svelmi un tās dienas, kas vienmēr ir saulainas. Esmu šeit pusotru mēnesi, bet lijis ir tikai vienreiz un vispār to grūti ir nosaukt par lietu...

Es mīlu pludmali un to zilo jūru, kas tiešām izskatās zila nevis tumši pelēka, itkā izkausēts svins. Man patīk cilvēki,...

sākotnējais to uzbāzīgums,kas liekās apgrūtinošs un neizprotams, vēlāk pārvēršas šarmā. Tu pieņem to, tiec ar to galā,

un beigu beigās tas ir tik pašsaprotami, ka esi viens no viņiem.. Viņu komplimenti baro tavu ego, kaut arī pats tam netici.

Nekad neesmu sevi uzskatījusi par skaistu.. ne tuvu tam.. Šeit es jūtos diezgan pašpietiekama- šeit bieži vien tavs izskats

un tava personība iet roku rokā. Cilvēkiem patīk dažādība, tie kas atšķiras... un ja tu atšķiries no vietējām meitenēm,

kaut vai savā zemē esi gribējis bāzt miskastes maisu galvā, šeit tu būsi bella...Protams, nav jau akli jāļaujas saldajai indes

garšai - protams, viss tiek teikts, lai ievilktu tevi gultā, bet tomēr... šie centieni baro tavu pašapziņu un ceļ to...

Es mīlu savu Sicīliju... un es mīlu Latviju.. .Mīlas trīsstūris...Kāpēc nevar dabūt abus ?? vienlaicīgi.... nu KĀPĒC?

Slīcināšanās...

es nezinu vai tas ir pilnmēness, vājprāts vai sazin kas cits, bet es nespēju šonakt aizmigt....domas krustām šķērsām sapītas un cilvēki un notikumi tajās..zaļās acis lielas kā apakštasītes ... Šodien noslīcinājos sevī un saldētajā zemeņu daikiri.. Sēdēju savā mīļākajā bārā uz terases, slīcinājos un vēroju cilvēkus... Četras spāņu dāmas, nedaudz zem 40 dzēra pie blakus galdiņa alu.Vispār man tas atgādināja kādu ainiņu no "Sex and the City'".. Utopija.. Es PRINCIPĀ ienīstu cilvēkus.. un kur nu vēl sievietes.. !!! Man tā nekad nebūs... Man ir grūtības dabūt vienu labu draudzeni, kur nu vēl trīs... Tas ir pārākās sievišķības līmenis... Bet lai nu paliek.. Pie cita galdiņa sēdēja kāda dievišķa, blonda būtne ar smaragda zaļu satīna blūzīti.. taisni vai mēle niezēja pieiet un pajautāt, kur viņa pirkusi.. Bet lai nu paliek arī šis... Tas kas izskatās labi citiem, vienmēr neattiecas uz mani... Viņas partneris patiesībā bija pat pompozāks... Teju divmetrīgs itāļu ērzelis ( ar savu "kačaka" miesasbūvi es citu apzīmējumu viņam nespēju atrast) ar apspīlētu skūtu galvu, apspīlētu t-kreklu, džinsiem un trenežierzāles apaviem...Protams, viss kā nākas... ledus spainītī šampanietis, sīrupainie skatieni, kas izzūd tajos 50cm, kas viņus šķir... Mans mīļāko blakus galdiņu apdzīvoja trīs itāļu jaunieši - viena meitene un divi puiši. Vienam no puišiem bija skaistākās acis kādas jebkad esmu redzējusi. Tās brūnās, kas gandrīz izskatās melnas un tā izteiksme,kas ir reizē smejoša, skumja un TIK dziļa.... ES turpināju slīcināties... Nu jau banānu daikiri...Vispār daikiri varētu plūst manās vēnās.. es neiebilstu.. sasaldēts...zemeņu.. .. Slīkstot visu laiku domāju par puisi ar skaistajām acīm.. Gribējās vienkārši pieiet un izteikt komplimentu... Nekad to neesmu darījusi... NE JAU ŠĀDI... Bet pēc slīkšanas daikiri un vientulībā, likās - kāpēc ne... Tomēr ne.. Viņu galdiņam pievienojās vēl 5 jaunieši... nu jau vairs tas brīdis nebūtu tik skaists... nolēmu klusēt un atteikties no slīcināšanās līdz ar glāzes satura izbeigšanos... Laiks doties... ...Samaksāju un palūdzu savam viesmīlim (jo viņš vienmēr mani apkalpo, zina ko es parasti pasūtu un vispār ir ļoti jauka personība) pildspalvu un papīru... Nolēmu, ka ja cilvēkam IR TĀDAS ACIS, tad komplimentu nedrīkst neizteikt... Uzrakstīju vienkārši "U have really beautiful eyes! =) " un ne zilbes vairāk... piegāju pie galdiņa, pateicu jauniešiem sveiki, iedevu puisim zīmīti un devos prom... Kaut kā tā smilkstošā vientulība bija pazudusi... Noteikti, ka viņi smaidīja.. Kaut kas tāds jau katru dienu nenotiek... Un es arī smaidīju...Es arī to katru dienu nedaru.. Bet tieši tāpēc, ka biju viena - izdarīju.. nezinu, bet Vientulība ir skaista...un jā,protams, teikums " Man nevajag nevienu!" ir pārāk skaļš... Man nevajag nevienu...man VAJAG pasauli ap mani......