Sindroms "Kāzas"..

Tas viss nekad nav sācies.. vienmēr esmu uzkatījusi, ka tas ir stulbi.... ka pēc kāzām tu kļūsti par mājsaimnieci un bērnu ražojamo mašīnu... Labi, arhaisks uzskats? Nebūt, jābūt perfektai sievai, mājsaimniecei, un ja jau esi apprecējies -  jāražo bērni, un šim visam arhaiskajam  sviestam nāk klāt vēl mūsdienu staffs - tev jābūt seksīgai un  vēl jāpaspēj pašrealizēt sevi.. Noteikti ne priekš manis būt kādam (vai kādiem (ieskaitot bērnus) par verdzeni)...un vienmēr man tas bijis par agru.. noteikti.. nevajadzīgi un par agru...

un tad.. tad man palika 25 un es sāku regulāri ievērot interesantu fenomenu sociālajos portālos.. daudzas manas skolas laiku draudzenes un paziņas masveidā precās...un viņām dzimst bērni.. no sākuma es tam nepievērsu uzmanību..izvirzot par galveno prioritāti savā dzīvē  karjeru.. un vīrieši? es nekad neesmu sūdzējusies par viņu uzmanību.. man vnm ir bijis kāds, kas man licis justies īpaši.. kas man licis nedomāt par būšanu  vienai...

Un tomēr..tendenciozā precēšanās un  ģimenes ligzdiņu vīšana un to reklamēšana sociālajos tīklos mani pamazām sāka uztraukt? Vai tiešām  es esmu vienīgā, kura jūtas pietiekami nenobriedusi ģimenei? vai es esmu vienīgā, kurai sievas tituls jau tikai vārdiski liek uzmesties zosādai?.. Vai es vienīgā jūtos pārāk JAUNA??? un vai varbūt man nevajadzētu tā justies? 

Atrodoties ilgstoši ārzemēs un dzīvojot vienai es sapratu, ka varbūt tas nav nemaz tik nenormāli..

 Es domāju  - apprecēties...(kādreiz) Visu laiku būt vienam.. Protams, ir lieliski, ka neesi ne no viena atkarīgs, 

neviens no tevis nav atkarīgs ... bet.. DAŽKĀRT.. vientulība beidz nost.. ir patīkami atnākot mājās,

tur kādu satikt, plānot kopīgu rītdienu, pamosties kādam blakus, uz kādu paļauties un uzticēties, 

un kādā gremdēt vientulību.. Un tās, kas saka - nav taču uzreiz jāprecās..Var taču dzīvot ar draugu kopā... 

Patiesībā, tas ka tev ir draugs, nenozīmē, ka tev būs ģimene, tas nozīmē tikai to , ka tev būs regulārs sekss..

Un te man sākās panika.... man vajag ģimeni...tas ir mans vājais punkts.. 

 varbūt neprecēšanās nenozīmē būt brīvam un neierobežotam.. 

varbūt tas nozīmē - būt ilgtermiņā vientuļam.. Un kāpēc cilvēki precās? Lai nebūtu vieni ? 

Lai nebūtu jānoveco vieniem? Vai tāpēc, ka pieņemts? Vai mums jāatražo cilvēce?

Bet varbūt tāpēc, ka ar gadiem, tu saproti, ka nav kur skriet, ko sasniegt, ...un tev gribās vnk būt cilvēkam?

Es nesaprotu kāpēc, bet pēc dziļām pārdomām es pēkšņi nomierinājos.. joprojām vientuļa Palermo...

varbūt nemaz nav jāsatraucās par draudzeņu kāzām? meitenes nobriest ātrāk.. un es esmu puikmeitene...

Vienīgais, no kā man bail... ka arī tad es jutīšos vientuļa un  negatava.... mākslīgi mēģināšu veidot ģimeni.. 

Dievs nedod..!

Bet varbūt gluži otrādi.. varbūt man nemaz navajag censties un mēģināt censties būt kā pārējiem?

varbūt  tiešām es nekad nevarēšu būt "normāla meitene", nekad jau tāda neesmu bijusi..

varbūt vienkārši nav lemts..Un varbūt tas vienkārši jāpieņem...Un jāizbauda...un jādzīvo tālāk...

varbūt esmu pietiekami stipra, lai būtu vientuļa.. un varbūt mums vajag kādu, tāpēc, ka jūtamies vāji.. 

bet tas viss tikai varbūt.. varbūt tas ir tikai sindroms "kāzas".... 

kas izaug no bērnībā lasītām pasakām,  un paziņu uzburtajām pasakām internetā...dzīvē taču viss ir savādāk..

varbūt nevajag meklēt tās laimīgās beigas, jo tādu nav?  varbūt vienkārši jāpieņem.. vientulību un  sevi.. 

tādi kādi tie ir..vienmēr gatavi noslīkt vīnā.. vienmēr gatavi meklēt ko labāku...